«Man vienkārši dzīvokli žēl zaudēt,» — vīra balss atskanēja no pusvirus esošajām balkona durvīm. Es to visu dzirdēju
Mārīte sastinga ar somām rokās. Atslēgas joprojām rēgojās ārdurvju slēdzenē. «Pacietīšos vēl kādus divus gadiņus, gan jau pārformēsim. Un pēc tam — pats saproti.» Smiekli. Viņa smiekli. Tie paši, ar kuriem viņš savulaik smējās par viņas jokiem. Viņa nedzirdami aizvēra durvis. Nolika somas uz grīdas. Apsēdās uz taburetes priekšnamā un pēkšņi sajuta ledainu skaidrību.
Divdesmit trīs laulības gadi pārvērtās vienā frāzē. Bet šī frāze bija godīgāka par visiem viņa «mīlu» pēdējo piecu gadu laikā. Man uz viņu vienalga, dzīvokli žēl zaudēt. Vīrs runāja ar draugu, bet es stāvēju aiz durvīm Mārīte izņēma telefonu. Atvēra kartes, atrada tuvāko biroju. Rezervēja laiku tiešsaistē — pēc divām dienām, ceturtdien, vienpadsmitos no rīta.
Savādi, bet viņa juta atvieglojumu — it kā beidzot būtu sadzirdējusi patiesību pieklājīgas klusēšanas vietā. Uz balkona Andris turpināja sarunu: «Māri, ko tu iespringsti? Man viss ir kontrolē. Viņa ir klusa, pretenzijas neizvirza. Dzīvojam kā kaimiņi, un visus tas apmierina.»
Kaimiņi. Jā, precīzs vārds. Viņi tiešām bija pārvērtušies par kaimiņiem — katrs savā trīs istabu dzīvokļa stūrī. Viņš uz dīvāna viesistabā, viņa guļamistabā. Brokastis klusējot, vakariņas šķirti. Sarunas par komunālajiem maksājumiem un mazdēlu. Mārīte piecēlās, izkrāva pirkumus. Pienu ledusskapī, maizi maizes kastē, dārzeņus apakšējā atvilktnē. Automātiski, nedomājot. Bet galvā jau kārtojās ķēdīte: dzīvokļa dokumenti, privatizācija, mantojums no mātes. Noformēts uz viņas vārda deviņdesmit astotajā gadā, pirms kāzām. Andris ir tikai deklarēts.
Balkona durvis atvērās. Vīrs ienāca, iebāza telefonu kabatā.
— Ā, tu atnāci. Kas vakariņās?
Mārīte paskatījās uz viņu. Piecdesmit septiņi gadi, sirmums pie deniņiem, neskūta bārda brīvdienās. Savulaik šī paviršība patika — šķita vīrišķīga. Tagad vienkārši kaitināja.
— Kotletes uzsildīt? — viņa pajautāja mierīgā balsī.
— Dod šurp.
Viņš aizgāja pie dīvāna, ieslēdza televizoru. Pierasts vakara rituāls: viņš pie ekrāna, viņa virtuvē. Pēc tam viņš aizmigs pie kāda sarunu šova, bet viņa palasīs guļamistabā. Pirms divdesmit trīs gadiem viņi skatījās kino kopā, apskāvušies. Pirms desmit gadiem vismaz apsprieda filmas. Pirms pieciem gadiem pārstāja darīt pat to. Mārīte uzlika pannu uz plīts. Kamēr kotletes sila, vēlreiz atvēra rezervāciju telefonā. Ceturtdiena, vienpadsmit no rīta. Andris būs darbā.
Kotletes uz pannas sāka čūkstēt. Viņa tās apgrieza, uzlika vāku. Tvaika nosūcēja atspulgā viņa ieraudzīja savu seju — mierīgu, gandrīz vienaldzīgu. Tikai acis bija citādas. Kaut kādas uzmanīgas, koncentrētas.
— Gatavs, — viņa pasauca.
Andris atnāca, apsēdās pie galda. Viņa ielika viņam kotletes, griķus, ielēja tēju. Apsēdās pretī ar tasi, bez ēdiena.
— Tu neēdīsi? — viņš pamāja uz pannas pusi.
— Negribas. Iekodu pie Skaidrītes.
— Kā viņai iet?
— Kā parasti. Mazdēls netiek uz dārziņu, sēž ar viņu.
— Hm.
Viss. Saruna beigusies. Viņš košļāja, skatoties telefonā. Viņa dzēra tēju un domāja: kad pēdējo reizi viņš jautāja, kā pagāja viņas diena? Pirms mēneša? Pirms pusgada? Pirms gada? Viņš paēda, aiznesa šķīvi uz izlietni — pat nenomazgāja, vienkārši atstāja. Atgriezās pie dīvāna.
Klusā gatavošanās
Mārīte nogaidīja, kamēr viņš aizmieg. Stundu, pusotru. Krākšana. Var sākt. Viņa iegāja istabā, kur stāvēja vecā bufete ar dokumentiem. Atvēra apakšējo atvilktni. Mape «Dzīvoklis». Dzeltenas privatizācijas lapas, īpašumtiesību apliecība uz viņas uzvārda — Kalniņa. Andris Bērziņš. Starp citu, dažādi uzvārdi. Viņa to nemainīja, kad precējās — mamma lūdza: «Atstāj mūsu uzvārdu, meitiņ. Piemiņa par dzimtu.» Paldies, mamma. Tava gudrība noderēja pēc divdesmit trīs gadiem.
Mārīte nofotografēja visas dokumenta lapas. Nosūtīja sev uz e-pastu un mākoņkrātuvi — katram gadījumam. Tad atrada vēl vienu papīru — Andra parakstītu kvīti. Pirms septiņiem gadiem viņi veica remontu. Viņa pārdeva vasarnīcas gabalu, iedeva viņam naudu materiāliem. Viņš parakstījās, ka atdos. Neatdeva, protams. Bet kvīts palika. Vēl viena fotogrāfija. Arī mākonī.
Aiz loga kļuva tumšs. Oktobris, vakars pienāk agri. Mārīte aizvilka aizkarus, ieslēdza galda lampu. Apsēdās pie galda, atvēra klēpjdatoru. Sāka lasīt par īpašuma sadali, termiņiem, dokumentiem. Dzīvoklis, kas iegūts mantojumā pirms laulības, netiek dalīts. To viņa jau zināja. Bet ja laulātais ir ieguldījis līdzekļus remontā? Var pieprasīt kompensāciju. Viņai ir kvīts — tātad tas bija aizdevums, nevis ieguldījums kopīgā īpašumā.
Kas vēl? Pierādījumi par laulības attiecību izbeigšanos. Dalīta saimniecība, saziņas trūkums, finansiālā neatkarība. Mārīte atvēra jaunu dokumentu. Sāka pierakstīt datumus.
marts 2021 — Andris pārcēlās gulēt uz dīvāna. Iemesls: «problēmas ar muguru».
Maijs 2021 — pēdējās kopīgās vakariņas. Svinējām mazdēla dzimšanas dienu.
Augusts 2022 — pēdējo reizi braucām kaut kur kopā (uz viņa brāļa vasarnīcu, visu ceļu klusējām).
Septembris 2022 — es sāku pirkt pārtiku tikai sev. Viņš sāka nest savējo.
Jo vairāk viņa atcerējās, jo skaidrāks kļuva: viņi jau sen tā. Vienkārši divi cilvēki, kas reģistrēti vienā dzīvoklī. Pulkstenis rādīja pus vienpadsmit. Andris gulēja viesistabā. Mārīte izslēdza klēpjdatoru, apgūlās gultā. Aizmiga ātri, bez parastās grozīšanās — pirmo reizi vairāku mēnešu laikā.
Konsultācija
Sieviete ap četrdesmit septiņiem gadiem, nogurušām acīm un īsu griezumu. Kabinets vecās ēkas otrajā stāvā. Nekādu izkārtņu, tikai plāksnīte: «Jūlija Ozola».
— Sēdieties, — viņa pamāja uz krēslu. — Es klausos.
Mārīte izņēma telefonu, atvēra dokumentu fotogrāfijas.
— Es vēlos sakārtot visu. Dzīvoklis ir mans, mantots no mātes, noformēts pirms laulības. Vīrs ir deklarēts, bet nav īpašnieks.
Ozola paņēma telefonu, pāršķīra attēlus.
— Skaidrs. Un iemesls?
— Viņš pacieš dzīvojamās platības dēļ. Es nejauši dzirdēju viņa sarunu.
Juriste pacēla acis:
— Noklausījāties?
— Viņš runāja uz balkona, domāja, ka manis nav mājās.
— Saprotams. — Viņa atdeva telefonu. — Dzīvoklis tiešām ir jūsu. Tas netiek dalīts. Bet ir nianse: ja laulātais pierādīs, ka ieguldījis līdzekļus kapitālajā remontā, viņš var pretendēt uz kompensāciju. Vai jums bija remonts?
— Pirms septiņiem gadiem. Veicām par manu naudu — es pārdevu zemesgabalu. Man ir vīra parakstīta kvīts, ka viņš paņēma aizdevumu un apņēmās atdot.
Ozola pasmīnēja:
— Jūs esat tālredzīga. Labi. Tātad tas ir aizdevums, nevis kopīgi ieguldījumi. Nav ko kompensēt.
— Ar ko sākt? Kas nepieciešams?
— Jāsavāc pierādījumi. Dalīta saimniecība, saziņas trūkums, finansiālā neatkarība. Jo vairāk faktu, jo labāk. Pēc tam iesniedzat prasību. Ierosināšana pēc jūsu iniciatīvas — tā ir jūsu priekšrocība.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka jūs kontrolējat procesu. Viņš reaģēs, aizstāvēsies. Bet jūs — rīkosieties.
Mārīte pamāja.
— Cik daudz laika tas prasīs?
— Ja nav bērnu, kas jaunāki par astoņpadsmit gadiem, un jautājumu par īpašumu — kādus divus trīs mēnešus. Ātrāk nemēdz būt: vienmēr dod laiku izlīgumam.
— Man nevajag izlīgumu.
— Zinu. Bet procedūra ir procedūra.
Ozola izņēma veidlapu, sāka aizpildīt.
— Jūsu uzdevums tagad ir vākt. Fotografējiet viņa dīvānu ar lietām. Saglabājiet čekus, ja pērkat produktus atsevišķi. Pierakstiet datumus, kad viņš nav nakšņojis mājās vai nācis vēlu. Tas viss ir vajadzīgs, lai konstatētu faktu.
— Viņš nedrīkst neko nojaust?
— Nedrīkst. Citādi viņš sāks pretoties. Lai domā, ka viss ir kā parasti. Bet jūs klusi gatavojieties.
Mārīte paņēma vizītkarti, piecēlās.
— Paldies.
— Nāciet pēc divām nedēļām. Sāksim noformēt prasību.
Laukā bija auksts, vējš dzenāja nokritušās lapas. Mārīte aizpogāja jaku, devās uz staciju. Iekšā — savāds miers. Vienkārši apņēmība ieviest kārtību pašai savā dzīvē. Vakarā Andris pajautāja:
— Kur biji?
— Pie Skaidrītes. Mazdēlam kļuva labāk.
— Labi.
Viņš pamāja, ieurbās telefonā. Pat nepaskatījās uz viņu.
Spēle neziņā
Mārīte iegāja virtuvē, uzlika tējkannu. Atvēra telefonā kameru, izgāja viesistabā. Andris gulēja uz dīvāna, apkārt — viņa jaka, krekls, čības. Viņa uzņēma dažus kadrus. Viņš nepagriezās — skatījās kaut kādu video austiņās. Nākamās divas nedēļas pagāja klusā gatavošanās procesā. Mārīte fotografēja dalīto sadzīvi: viņa dīvānu ar gultasveļu, savu guļamistabu, ledusskapi ar atsevišķiem plauktiem.
Saglabāja čekus no veikala — tikai viņas pirkumus, bez kopējiem produktiem. Pierakstīja piezīmēs: «10. oktobris — Andris atnāca divos naktī, teica, ka aizkavējies darbā. Oda pēc svešām smaržām.»
Viņa neskaidrojās, nejautāja. Vienkārši fiksēja. Viņš neko nepamanīja. Atnāca, aizgāja, ēda, gulēja. Runāja ar viņu tā, it kā viņa būtu mājkalpotāja. «Izmazgā kreklu», «Pagatavo kaut ko», «Neaizmirsti samaksāt par internetu». Mārīte pildīja. Klusējot. Un pie sevis skaitīja dienas līdz jaunai tikšanās reizei ar Ozolu.
Pēc divām nedēļām Mārīte atkal sēdēja Ozolas kabinetā. Uz galda gulēja viņas telefons ar fotogrāfiju mapi: dīvāns ar vīra lietām, atsevišķi plaukti ledusskapī, čeki no veikala. Viņa pāršķīra attēlus, pamāja:
— Pārliecinoši. To ņems vērā. Vai ir vēl kaut kas?
— Ieraksti piezīmēs. Datumi, kad viņš nāca vēlu, kad nenakšņoja.
— Labi. Varam sniegt prasību.
Ozola atvēra klēpjdatoru, sāka rakstīt. Mārīte skatījās pa logu: pelēkas debesis, kaili koki, reti gājēji. Novembris — mēnesis bez krāsām.
— Gatavs, — teica juriste. — Parakstiet šeit un šeit.
Mārīte parakstīja. Roka nedrebēja. Mārīte iznāca no biroja. Uz telefonu atnāca ziņa no Andra: «Nopērc krējumu». Ne «čau», ne «lūdzu». Vienkārši pavēle. Viņa atbildēja: «Labi». Un nodomāja: pēdējo reizi. Vēstule atnāca trešdien, divpadsmitajā novembrī. Mārīte paņēma pastu pirmā — kā vienmēr. Divas aploksnes: viņai un Andrim. Savējo viņa atplēsa, viņējo atstāja uz nakts skapīša pie spoguļa.
Vakarā viņš atnāca vēlu, ap desmitiem. Nometa jaku uz pakaramā, iegāja viesistabā. Ieraudzīja aploksni, paņēma. Mārīte sēdēja virtuvē ar tēju. Dzirdēja, kā viņš plēš papīru, čaukstina lapas. Pēc tam — klusums. Ilgs.
Saruna
Viņš parādījās durvīs. Seja sarkana, aploksne rokā.
— Kas tas ir?
— Es iesniedzu.
— No kā pēkšņi?
Mārīte iedzēra tēju, nolika tasi…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
